Par lietām, par kurām žēl.

Ik pa laikam pieķeru citus un, protams, arī sevi pie domas, ka man ir „žēl”. Žēl gulēt no rītiem, jo šķiet, ka dienā var izdarīt tik daudz lietderīga un nelietderīga. Žēl aizdedzināt to ellīgi skaisto sveci, jo tad viņa negozēsies uz plauktiņa. Žēl nogriezt īsus matus, jo viņi tik lēni ataug. Un jā, visvairāk žēl atbrīvoties no gadiem krātajām lietām.

Ir žēl izmainīt arī ieradumus. Žēl atteikties no maltītes pusnaktī. Žēl atteikties no vāļāšanās pa gultu mājās sestdienu rītos. Žēl atteikties no sudoku pie rīta kafijas un Simpsoniem pārējo maltīšu laikā.

Bērnībā mana mānija bija kā kāmim savilkt visvisādas lietas mājās. Manā kolekcijā varēja atrast visdažādākās lietas sākot ar pogām, uzlīmēm, autobusa biļetēm un pat „skaistu” akmeņu kolekciju, kuru nelietīgi iznīcināja mans brālis, neprasot atļauju, izmantoja savā vizuālās mākslas mājas darbā. Protams, es ilgi viņam par to nepiedevu. Bet ir žēl atteikties no tām lietām.

Bieži žēl „izmest” atmiņas. Žēl izdzēst sms – apsveikumus dzimšanas dienā vai par uzrakstītu gada projektu, vai tik vienkāršas lietas kā aicinājumu uz volejbolu vakarā. Žēl izdzēst redzētas filmas, kuras ir atstājušas iespaidu, bet zinu, ka tik drīz tāpat viņas neskatīšos atkārtoti. Žēl izdzēst foto, kaut gan dators izmisīgi kliedz pēc brīvas atmiņas. Žēl izdzēst dziesmas, kuras „kaut kad” klausījos, jo zinu, ka varbūt pēc trīs gadiem priecāšos viņas dzirdēt. Žēl kārtojot skapjus izmest nieciņus.

Un visbiežāk tā „žēl” dēļ, mēs arī iesūnojam kādās atmiņās, pieradumos vai liekās mantās, kas jau sāk atgādināt noliktavas variantu. Un visskumjākais ir tas, ka brīdī, kad varbūt esam nolēmuši atbrīvoties no šīm lietām/atmiņām/pieradumiem, mēs par kaut ko jūtamies vainīgi. Vismaz noskumuši, jo mums ir žēl no tā visa šķirties, kas ierauj mūs kādā labsajūtā vai arī parāda ilga laika darba augļus.

Bet pēdējā laikā arvien biežāk izdodas to „žēl” pārvarēt tā viegli. Tiklīdz iesāc ar vienu jomu. Kaut vai iztīrot skapi, parādās viegluma sajūta. Un tad ar katru lietu/atmiņu/paradumu, no kuras nolemj atteiktie, un kas nepavisam nav tik akūti vairs nepieciešama, pārņem arvien lielāks vieglums. (Nez kādēļ tieši šajā brīdī prātā sāk skanēt Gustavo & Kaupera garadarbs „Vaļā”.)

Pārmaiņas cilvēkiem nepatīk. Vai vismaz cenšas apslēpt, ka nepatīk. Tādēļ, ka viņiem ir žēl šķirties no tā, kas jau ir sasniegts, izdarīts, iekārtots. Bet jo ilgāk mums žēl, jo vairāk mēs nereti zaudējam.

Protams, tas nenozīmē, ka viss jāuztver nenopietni un gaistoši. Bet nākošreiz, kad paliek žēl, jāpadomā – kādēļ paliek žēl. Un runājot ekonomistu vārdiem: „Jāizsver alternatīvas. Ko es zaudēju, izvēloties kādu iespēju.” Un ja arī kādreiz alternatīvas neizrādās spēcīgākas par esošo, jāiemācās to „žēl” uztvert tā viegli. Nereti cilvēks moka sevi domājot – izmest/neizmest, darīt/nedarīt… Mocības nebeidzas ar viena varianta izvēlēšanos, turpinās „man žēl” par otras iespējas izvēlēšanos, tā arī neizbaudot visus labumus, ko sniedz izvēlētā iespēja. Būtībā šajā vietā beidzas ekonomika, un cilvēks paliek zaudētājos, jo viņš tā īsti nav arī atteicies no otrās iespējas/alternatīvas.

Nav vajadzības sērot pēc tā, kas bijis vai kas būtu bijis. (Sekos banāls teikums!) Galu galā dzīvojam taču vienu reizi. Paši vien esam izvēlējušies to brīdi, kādā un kādi mēs esam. Ar „žēl” nav iespējams lietas mainīt. Atliek baudīt to, ko esi izvēlējies!

Un tajā brīdī, kad sapratīsim, ka mūs vairs „nepiesien” kādas atmiņas, lietas vai paradumi, mēs sapratīsim, ka mums paveras pavisam citas iespējas. Jā, to ir teicis arī F. Nīče.

Pienāks brīdis, kad liksies, ka viss beidzies. Tas būs sākums.

Kika.