Every Day


Pagājušajās brīvdienās, kad prāts nenesās uz gulēšanu, izraku datorā savu „gan jau kādreiz noskatīšos filmas” mapīti. Izvēle krita par labu filmai, par kuru neko nebiju dzirdējusi – „Every Day”. Ātri ieguglējot, uzzināju, ka filma ir komēdija. Komēdiju nesaskatīju, lai arī par humora izjūtu nevarētu sūdzēties, toties par īgnu vakaru gan.

Filma par normālu Ņujorkas ģimeni, kuru skar „melnais posms”, proti, naudas, darba un ģimenes problēmas. Būtībā skatījos filmu ar īgnumu un sarauktu pieri, līdz brīdim, kad visa ģimenīte laimīgi aizgāja saulrietā. Bet skatoties filmu, sajūta bija, ka tik pat labi šādas emocijas es varētu izdzīvot, parunājot ar jebkuru standarta ģimeni Latvijā.

Nepatika šķiet radās no tā, ka cilvēki pārāk bieži ieveļas „vāveres ritenī”, bet kas varbūt atšķirīgi no filmas – nemaz necenšas no tā izkļūt. Tik nereti laimīgi cilvēki un ģimenes vienkārši sagrūst no visa, kas tās skar. Jā, tas ir dabiski. Bet visļaunākais laikam ir tajos brīžos, kad cilvēki aizmirst, ka tikai viņi paši spēju izkļūt no šī murga. Ja to aizmirst, viss, kas tiek darīts, ir žēlošanās. Nenoliedzu, visi žēlojas, arī es. Bet laikam šis ieradums ir vēlams mazās devās.

Pēdējā laikā visaktuālākais jautājums ir nauda un darba vietas. Jā, tā ir valsts mēroga problēma un daudzi no tā cieš, bet uzskatu, ka nav tik bezcerīgi, ka pilnīgi neviens nevar atrast darbu. (Zinu, ka šobrīd daudzi uz mani paskatītos šķību aci un nodomātu, ka esmu naiva.) Bet bieži vien cilvēki vienkārši pat necenšas. Neizmanto iespējas uz jaunām nozarēm, bezdarbnieku apmācības vai vienkārši baidās izmainīt savu dzīvi pa 180 grādiem. Tagad tas ir ļoti izdevīgi – var novelt vainu uz to, ka „visiem jau tagad tā ir” vai „valstī tāds laiks”. Ja vēl jaunie ir kaut cik pārliecināmi, ka dzīve tomēr ir viņu pašu rokās, vajag tikai sākt darīt. Tā tēlaini izsakoties, jāuzsit pa sēžamvietu, tad arī kaut kas notiks. Bet mani tomēr pārsteidza vecāka paaudze. Šovakar iznāca saruna ar 50tajos dzimušu cilvēku. Sarunas laikā sapratu, ka laikam milzīga nozīme ir videi, kādā cilvēks ir audzis. Jo šķiet, pieradums, ka visu diktēs un noteiks valsts (kā tas bija Padomju laikos), ir saglabājies vēl tagad. Bet problēma ir tajā, ka tagad no kolektīvajām vērtībām esam pārgājuši un kļuvuši par klajiem individuālistiem.

Tas, kas mani ikdienā patiešām spēj padarīt īgnu, ir saruna ar cilvēkiem, kas spēj tikai žēloties par to, cik slikti viņiem iet, aizmirstot visas lieliskās lietas, kas ar viņu notiek. Un jā, pats galvenais – nevēlēšanās neko mainīt. Tāpēc prieks par visiem, kas vakar devās un atbildīgi (izlaižam nederīgās aploksnes) atdeva savu balsi par to, kāda būs mūsu valsts nākamajos četros gados. Gribētos, lai visi, kas apzinās, ka ir iestrēguši kādā „melnajā posmā” tik pat labi spētu izvērtēt plusus un mīnusus un saprast, ka kaut kas ir jādara, lai mainītu lietas.

Neviens neko nepienesīs klāt. Vairs nē. Tikai Tu pats vari izvilkt no bedres, citus iežēlot nav vērts. Tikai laikam latvietim ir tik ļoti raksturīgs slinkums, ka plānus viņš var kalt grandiozus, bet tā arī viss paliek karājoties gaisā. Vai arī lielā nedrošība. „Ko tad es te mazais pelēkais mēģināšu?”

Mūžsenais teiciens: „Nekad nestāsti citiem par savām problēmām. Lielāko daļu tās neinteresē, pārējos – iepriecina.” Protams, kam tad ir domāti draugi? Normālās robežās parunāt par kādu problēmu ir pat vēlami, bet izvēlies kārtīgi. Atceries, ka, manuprāt, arī latviešiem lielā mērā piemīt skaudība. Un viņš nebūs tas, kas tāpat vien, labu vēlēdams Tev palīdzēs. Nostāsti un pieredze no dzīves bieži vien parāda, ka latvietis nereti ko darīs savā labā, bet tā baidīsies, ka „nedod, Dievs, izdarīt tā pat par velti ko labu arī citam”.

Dažkārt liekas, ka esam iesprūduši kaut kādā caurumā ar visām savām problēmām, aizmirstot par saviem līdzcilvēkiem un labajām lietām, kas notiek apkārt. Viss slēpjas tajā, kā mēs skatāmies uz lietām. Ir jāiemācās sevī uztaisīt filtru un nošķirt izdzīvošanas jautājumus, un ik pa laikam ieraudzīt, ka dzīve ir skaista. Un ir daudzas citas lietas, kas ir svarīgākas par to kā vienkārši sēdēt un domāt, ka „viss ir galīgi garām”.

Tici man – ja iemācīsies katrā dienā saskatīt ikdienišķos priekus, parādīsies vismaz vīzija (dažkārt pat enerģija), lai izmainītu apkārt esošās neapmierinātās lietas. Viss vienmēr sākas ar ideju.

Un jā, šo es iesaku pacietīgi ik pa laikam noskatīties visiem. Wear Sunscreen.

Par spīti drūmajai tēmai,

Jauku Tev vakaru.

Kika.🙂


4 Responses to Every Day

  1. Dru says:

    Patīk tas, ko saki, patīk, ka spēj saredzēt gaišo, neliekulojot🙂
    manuprāt, ka tipiski ne vien sūkstīties un jau pieņemt kā normālu šitādu neapmierinātību ar dzīvi līdz brīdim, kad, nedod Dievs, kāds pajautā “Kā klājas?”un tad izplūst, protams, negatīvajā virzienā, bet arī negribēt ko mainīt tīri slinkuma pēc un aiz bailēm, ka varētu kļūt sliktāk, ha, tikai tad nonākot pretrunās paši ar sevi, jo patiesībā tikko minējām, ka pašreiz nemaz jau nav labi, tad kas ir tas, ko zaudēt?
    manis pēc, lai ir naivi, bet tīri aizdomājoties-vai bija vērts censties darīt,strādāt līdz šim(neatkarīgi no tā, kādā amatā, statusā katrs ir)un tagad ļaut iet dzīvei kaut kā tā, pa vidam, līdz beigām? kur tad ir tas mērķītis uz ko tiekties? Vai tas nevarētu būt tas dzinulis, lai sāktu rīkoties?
    Laikam jau jaunība manā galvā vēl dara savu-bet zini, prieks un gribētos viņu tur mūžīgi tad saglabāt🙂
    Paldies, liki aizdomāties🙂

  2. tipisks_letiņš says:

    Noooo, Līnas tante nobalsoja par Vienotību, lai gan teica, ka balsos par SC ;(

  3. Viss kārtībā! says:

    1) Kik,
    Filmu tu viennozīmīgi noreklamēji tā, ka es neskatīšos.😀 Un tā apslāpēt manu interesi par filmām ārkārtīgi reti kādam izdodas. Pirmie virtuālie aplausi par to. Otrie – par rakstu pašu. Patīk tā ideja, ka īstenībā liela daļa Tavas veiksmes ir atkarīga no attieksmes. Sūkstoties, žēlojoties neko nesasniegsi, tikai stagnēsi savā pašreizējā nožēlojamībā. Fuj, cik labi pateicu!
    Trešie aplausi par to, ka pati sevi arī oponē. Ir arī savi izņēmumi, par kuriem jau rakstā pastāstīji. Ir situācijas, kad ir nepieciešams pabimbāt un pakratīt savu s(e)rdi draugam uz pleca, sagaidīt savu dienišķo “būs jau labi” un nākamajā dienā atkal dejot pa māju, smieties un priecāties. No tādiem kontrastiem dzīve kļūst interesantāka!🙂

    Kā man par to visu liekas – jā, protams, pozitīvas domas ir motivācija rīkoties, bet var gadīties, ka ir cilvēki, kam motivācija var būt tieši pārdzīvojumi un zaudējumi, tāpēc grūti tā viennozīmīgi apgalvot. Un vēl ir visādi gadījumi, kur šis tas atšķiras, piemēram, dzīvojot sev vai kādam citam. Arī tad ir ārkārtīgi atšķirīga interpretācija un reakcija uz neveiksmēm. Bet tas jau būtu cits stāsts

    2) Un (ne)Tipiskais letiņ, sirdsapziņas pārdzīvojumiem vajadzētu tevi grauzt un mūžam neatstāt par šādu patīkama bloga nepatīkamu piedrazošanu😉

    • kikasee says:

      Piedod, pieļauju, ka filma citiem pat varētu šķist skatāma, bet es laikam ilgstoši nepanesu ikdienas drāmas cienīgus skatus.🙂
      Tiešām fuj, cik labi pateici par stagnēšanu pašreizējā nožēlojamībā.
      Paldies, par Tavu oponējumu. Man jau vakar pēc šī raksta tika uzdots jautājums par to, vai nav labi ikdienā balstīties uz skepticismu, jo tā tā tomēr mēdz būt vieglāk dzīvot, nav lielas vilšanās. Vienkārši esi sagatavojies tam, ka viss varētu nenotikt tik skaisti, kā iecerēts.
      Mana atbilde, nesaku, ka tā visiem ir, bet… Ja cilvēks sāk balstīties uz skepticismu, viņš apzinās, ka var būt problēmas. Viņš potenciālās problēmas saskata pat tur, kur to nav. Tas tikai padara dzīvi nospiestāku un sajūtu, ka lietas neizdosies, tādējādi bremzējot attīstību.
      Bet, protams, izņēmumi ir vienmēr. Es tikai piedāvāju vienu skatu punktu.🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: