Pieredzes bagāžas sākums


Skriešana un pārvietošanās jebkādā transporta līdzeklī vienatnē ir unikāla, jo cilvēkam neatliek nekas cits, kā vien domāt (vai arī gulēt, bet skrienot tas nebūtu īpaši ieteicams). Mani jau kādu laiku tirda visvisādas domas un ik pa laikam atklāsmes, un pat prāta aptumsumi – tas ir normāli un ierasti laikā, kad darbu ir pāri galvai un vēl vairāk. Bet šī vakara lieliskā skrējiena laikā starp izlīšanu līdz pēdējai vīlītei un lēkāšanu starp dubļiem un peļķēm (beigās to visu ignorējot) nedaudz izdevās salikt pa plauktiņiem pēdējā laika domas.

Pēdējais laiks būtu mērāms +/- pusgada apmēros, kad dzīvē ienākušas, izmainījušās visādas lietas – sava uzņēmuma dibināšana, skola, topošais ERASMUS (kas vēl gan šķiet aiz kalniem), darba meklējumi, ģimenes prieki un bēdas. Tam visam pa vidu ir iznācis mans “atklāsmju krājums”, saķēpāts uz dažādām lapiņām visās malās un notepad failiņos. Taču šeit tikai tas, ko izdzīvoju stundu garā lietus skrējienā.

1. NEKAD NEKO NEDARI BEZ MĒRĶA!

Šis secinājums atnāca reiz smejoties ar dzīvokļbiedreni un kolēģi. Izspriedām, ka liels nopelns tajā ir arī mūsu ViA KSA pasniedzējiem, kas visās lekcijās, it kā vairāk par SA runājot, vienmēr piebilst, ka katram sīkumam, piem., kampaņā ir sava nozīme (Paldies, izrādās, tas pat ir aizķēries un tik tiešām darbojas praksē!). Nekas nedrīkst būt tāpat vien. It kā pašsaprotami, bet cilvēki mēdz aizmirst. Lietas dara tādēļ, ka jādara. Vai arī lieta/process ir foršs pats par sevi, bet galīgi neatilstošs situācijai. Tas ir kā apleznot malkas pagali pirms iemešanas ugunī.
Vai arī aktuālāks skaidrojums ViA studentiem būtu – ja tiek rakstīts GP bez skaidri nenoteika mērķa. Darbs izdarīts, bet ne ar visu potenciālu un neviens tā arī nav sapratis, kādēļ tas vispār ticis pētīts.

2. REGULĀRI PARĀDI ELEKTRISKO ZAĶI!

Šeit ir stāsts par motivāciju. Iedomājies suņu skriešanās sacensības, kur visi rejošie vaukšķi vairākus apļus skrien pakaļ elektroniskajam trusītim (salīdzinājums tāds, jo apmulsu un nemaz nezinu, kam hipodromā skrien pakaļ zirgi!). Viņu motivācija skriet ir tas garausis tieši acu priekšā. Un nekur citur. Mana un daudzu citu problēma – sākam skriet pakaļ trusim, zaķim vai kā viņu tur sauc, bet mūsu uzmanību ar laiku novērš svītriņas un akmeņi zem kājām, un kad paceļam acis, savu zaķi vairs neredzam un pazūd jēga skriet.
Vienkārši ik pa laikam noliec priekšā to zaķi vai mērķi pēc kā dzenies.  Noder arī motivējošie palīgspēki – labākie no tiem – veiksmes stāsti, lai ieķeras kaut vai mazais āķis lūpā ar uzrakstu “Es arī tā gribu!”

3. ELPOJIET DZIĻI!

No bioloģijas (vai tomēr zooloģijas) palicis atmiņā, ka vajag elpot, lai dzīvotu. Bet no saviem pāris mēnešiem fitnesa zālē paņēmu domu, ka vajag elpot pareizā laikā, lai enerģiju sadalītu vienmērīgi un oganisms spētu izpildīt programmu. Tāpat arī dzīvē – neizliec visu enerģiju pie tā, kas nemaz to neprasa. Iemācies atrast balansu starp lielām un mazām lietām un lielo ieelpu taisi tad, kad patiešām lieli darbi darāmi!Slimošanas laikā aizķērās latviešu filma “Elpojiet dziļi!”, ne tikai Kalniņa daiļrades dēļ, bet gan tās vienkāršās sarežģītības dēļ. Dikti bieži cilvēki aizķeras dažādu normu pasaulē, kļūstot ne gluži par zombijiem, bet daudz jau netrūkst. Ik pa laikam vajag atļaut vaļu tam emociju kunkulim, kas ir iekšā, un ļaut darīt lietas tā, kā tas šķiet pareizi. Domājot par dažādu jomu profesionāļiem, visaugstāk vērtētākie ir tā saucamie “out of box” domājošie nevis normu ievērotāji. Taču ko tādu iespējams attīstīt vien pieredzes ceļā, tādēļ …

4. …TAKE A CHANCE

Ja esi aktīvais cilvēks, noteikti pamanīsi, ka visur ir lieliskas iespējas. Atliek tikai paņemt to, ko gribi. Labu laiku biju kā sevis nodēvētais inkubatora bērns. Plus mīnus līdz augstskolai, var teikt izteiktāk līdz 2.kursam vienmēr viss bija izdevies, vienmēr kāds savāca, vienmēr kāds palīdzēja, bet visai dzīvei tā samērā viegli tikts cauri. Tas jau nav tik slikti, jo kā vidusskolas izlaidumā teica, tad tie, kas gājuši pirms mums, tagad palīdz, lai mums būtu kaut nedaudz vieglāk. Bet lielais mīnuss tajā – pieredzes trūkums. Un par sevi zinu, ka mācos tikai no savām kļūdām un tikai ar otro vai trešo reizi. Tāpēc inkubatora dzīve nebūs labākais variants, īpaši manis izvēlētajā darbībā gan skolā, gan uzņēmumā, gan citās lietās.
Cilvēks ir ellīgi neizlēmīgs un dzīve vienmēr ir skaistāka kaimiņu sētā. Lai pats saprastu, ko grib, lietas vienkārši ir jāizmēģina. Otru cilvēku vai ko citu neizpratīsi, kamēr neiekāpsi viņa kurpēs.

5. ESI GOOGLE UN 1188 APVIENOJUMS!

Varbūt šo sadaļu var vairāk veltīt komunikācijas un SA studentiem, bet domāju, tā arī mazākā mērā attiecas uz jebkuru nozari. Sabiedrisko attiecību specifika ir tā, ka tai ir jāzina viss par visiem un visu. Protams, ir labi zināt, kam paprasīt, ja nezina, bet ar to vien nepietiek. Ja runājam par SA tiešām uzņēmuma līmenī, ne tikai par preses relīžu uzrakstīšanu (arī to ir grūti uzrakstīt bez “visa kā” zināšanām), nav iespējams izveidot veiksmīgu tēlu un sadarbību, bez zināšanām par “lielajām lietām” (uzņēmumu, produktu, mērķiem, utt.) un neizbēgami “mazajām lietām” (kā minēja pasniedzēja par to, pie kādām sienām var līmēt skoču). Ir jābūt zinošam ne tikai uzņēmuma, bet arī visas nozares līmenī. Un, protams, vēlams arī saistīto nozaru līmenī.
No pieredzes varu apgalvot, cik pārsteidzoši, ka kādreiz gar ausīm paslīdējusi info ļoti labi tiks pielietota darbā.

P.S. SVARĪGĀKAIS – PRAKTIZĒT VIEGLUMU!

Jā, jā, esmu arī viena no tām, kas uzķērās Ziedoņa, Kaupera un citu mākslinieku gara darbam “Viegli”. Laikam jau uz tādām lietām viegli “pavelkas”, ja cilvēks ir pamatīgi iekūlies vāveres ritenī, pazaudējot sajēgu par dzīvi vispār. Tāpēc vienkārši jāiemācās uztvert visu vieglāk. Reiz to mācīju citiem, tagad jāatceras pašai. Ja notiek kas slikts – apjēdz, kas ir sliktākais, kas var notikt, un tad paskaties, vai tiešām tas ir tik slikti? (Atceroties, ka visas beigas ir kā jauna sākums.) Galvenais ik pa laikam ļaut vaļu savam iekšējam bērnam, tad arī viss būs līdzsvarā! Ir skaisti, ja darbs ir hobijs, bet no vienveidīgas darbības var “atiet” tikai darot, ko citu, tāpēc atrodi laiku vēl mazajiem sīkumiem, kas uzlādē. Dažkārt tas ir kas lielāks – ceļojums pārsimt km attālumā vai skapja pārdizainēšana, vai arī kas pavisam mazs – mīļotās mūzikas ritms austiņās vai lēkāšana lietū pa peļķēm.🙂

Atvainojos lasītājiem par manāmo haosu tekstā, bet laika trūkums, nakts stundas un atvērtā prakses atskaite dara savu! Gan jau reiz taps arī lasāmāka versija. Plānos arī ideja prezentācija par to, kā jaunieši dibina uzņēmumu ar sadaļām, kā vajadzētu un kā nevajadzētu!🙂 Bet tas taps kādā lietainā vasaras brīvdienā!

Jauku nakti-dienu,
Kristīne

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: