Neverbālā komunikācija jeb “neviltotā spēks”


Lai arī nosaukums vilina uz akadēmisko literatūru, šovakar grāmatas pie malas. Zem tiem pieciem vārdiem un divām “ķepiņām” slēpjas pavisam vienkārša un jau simts un vienu reizi cilāts temats un atziņas.

Gadījums pavisam vienkāršs – kā jau ierasts, vienīgais transports uz četriem riteņiem, kurā visbiežāk pārvietojos ir autobuss. Vieta, kur vari pārdomāt vai pusi dzīves, iemīlēties mūzikā, izgulēties un iepazīt ar vien “jauna veida” cilvēkus. Mans labākais “iepazinums” notika kārtējā maršrutā Mazsalaca – Valmiera maršrutā, kad, mēģinot atpiņķerēt jūrnieku mezglu, kas piemeklējis manas austiņas, ar acu kaktiņu pamanīju, ka virs priekšējā sēdekļa parādās divas lielas brīnas acis. Pasmaidīju. Sapratu, ka turpmāko ceļu esmu tikusi pie interesantākās kompānijas – aptuveni trīs gadus jaunas, nemiera pilnas meitenes.

Bērniem patīk vērot visus. Īpaši jaunus cilvēkus. Taču, kad parasti novērojamie cenšās pievērst bērna uzmanību, viņš momentā samulsīs. Vismaz parasti, kad uzsmaidu un pamāju ar roku kādam mazajam, tas novēršas vai aizskrien aiz stūra, bet pēc maza mirkļa intereses mākts “nopeld” garām, lai pārliecinātos, vai nav pārskatījies. Tā parasti turpinās koķetēšana vienam ar otru. Tāpat arī šoreiz, pēc mana smaida, acis nozib aiz krēsla, bet nepaiet ne pusminūte, kad tās atkal parādās, bet nu jau ar smaidu tajās. Mazā atradusi interesantāku kompāniju par opīti, kas aizmidzis blakus krēslā. 

Taču tagad par to, kas man tā iepatikās mazajā. Viņai pat nevajadzēja runāt, lai varētu no acīm nolasīt visu, ko domā. Brīdī, kad opis bija pamodies, un teica, lai viņa nedīdās, acīs iezagās maza bijība, bet tajā pat laikā spīts. Pēc brīža seko maza dīdīšanās, kāju vicināšana, bet tad jau atkal cenšanās pievērst manu uzmanību. Kad kādā brīdī aizrāvos ar cenšanos saskatīt nupat pār ceļu pārmukošo rudo viltnieci, Mazā izpauda ko līdzīgu neapmierinātam niķīgumam. Savukārt, kad pamāju pirms kāpšanas ārā sejā atplauka smaids, kas spētu saražot enerģiju.

Lai nu kā visu brauciena laiku lasīju Mazo kā atvērtu grāmatu. Jā, tajā brīdī sapratu, kāds prieks ir komunicēt ar cilvēku, kurš nav jāmēģina izskaitļot, jāmēģina atkost vai izdomāt, kā ar tādu komunicēt. Ar bērniem ir viegli, viņiem vēl nav izstrādājušies refleksi, ka nedrīkst izrādīt visu, kas uz sirds, kur nu vēl par visa izteikšanu vārdos. Jā, protams, zinu, ka manā lauciņā tūlīt iemetīs vienu lielu akmeni un prasīs, kāda būtu dzīve, ja visi pēkšņi uzvestos un izteiktu visu, ko domā, un kā jūtās? Iespējams, nekas patīkams, un komunikācija ar cilvēkiem, kuri nav “priecājos vienmēr, kad Tevi nejauši satieku” sarakstā, varētu būt ne tik diplomātiska, bet dažkārt tieši tā “maskotā” pieklājība vairāk “grauž”.

Mani pirms pāris gadiem ļoti centās iemācīt  “ne caur puķēm” attieksmi. Laikam jau kaut kas no tā aizķēries, jo nepanesu acīmredzamu liekulību, 10 minūšu lavīšanos ap acīmredzamo (parasti gadījumos, kad jāsaka negatīvas lietas), un tā varētu turpināt.😉

Bet kā jau teicu par tematu – nekas jauns.😉 Viss, kas nāk kopā ar kaut nedaudz bērnišķīgo vienkāršību ir uzdrīkstēšanās, patiesākas emocijas un patiesāka attieksme pret savām vēlmēm un visiem apkārtējiem. Jo pieklājīgā izturēšanās, ko parasti ietur pret svešiniekiem, pārvietojas arī pret tuvākiem cilvēkiem, līdz ar to tiek noklusēts daudz kas, ko varbūt tuvajiem būtu vērts dzirdēt. Tas gan par labajām, gan ne tik labajām lietām.

Bērnībā atgriezties nevaram, un pat ja varētu, tad mēs ar savu pieredzes bagāžu, uzzinot, ka varam uzvesties, kā gribam, būtu drausmīgi niķīgi bērni. Tāpēc pavisam  maz bērnišķības sev un pret citiem noder arī ikdienā. Kā man šodien iekš Twitter paziņoja @LacisPuks: “Bet vajag jau to ikdienu ņemt aiz čupra un ie-emocionēt!”😉

Kika

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: