It’s all about a good story


Šis būs stāsts par stāstiem. Par to, cik tādi ir nepieciešami. Un ar to es nedomāju pasakas bērniem pirms gulētiešanas. Un, šoreiz arī krietni mazāk par to, ko redzam iekš filmām. Es domāju stāstus visapkārt. Jā, un visa dzīve ir tikai un vienīgi par vienu lietu – par labu stāstu.

(Es neapvainošos, ja tā arī neizlasīsi līdz galam, šoreiz šis ieraksts tiek rakstīts man pašai!😉 )

Labs stāsts: ŽURNĀLISTIKA

Reiz, ne tik senos laikos kādā mediju nometnē es satiku Gwyneth Henderson, ļoti iedvesmojošu personību – žurnālisti ar 36 gadu pieredzi BBC radio. Viņa kādā mediju lekcijā pateica pavisam vienkāršu frāzi – “It’s all about a good story” un šī frāze mani ir pavadījusi nu jau teju pusotru gadu. Līdz tam laikam žurnālistiku biju uztvērusi samērā stingrās normās, vienmēr atceroties visas veida ētikas normas, bet līdz ar to aizmirstot, ka no tā visa nav pilnīgi nekādas jēgas, ja cilvēku neinteresē Tavs stāsts. Spilgti palika atmiņā lekcijas par radio žurnālistiku, kas man līdz tam brīdim bija tikai 10 min. pauze starp dziesmām kādā radio (jā, arī pēc tam, kad biju izgājusi praksi radio). Gwyneth lika mums ar aizvērtām acīm klausīties BBC radio ziņas, kas man personīgi pat atgādināja nedaudz čerkstošās Latvijas Radio 2 lugas, ko bērnībā mēdzu klausīties laukos pie vecvecākiem (jo pa dienu viss, kas skanēja bija radio – televizors tad tika ieslēgts vien uz Panorāmas laiku). Ar ko atšķirās šīs ziņas? Galvenokārt sižetos bija gan intervijas, gan tiešraides. Un pats galvenais – fona skaņas. Nekad nebūtu domājusi, kādu efektu tās var panākt. Laikam jau tādēļ nekad neesmu mīlējusi pilnīgu klusumu, skaņa rada dzīvības efektu.

Ja ir interese, šeit varat paklausīties, kādas izklausās radio ziņas ar pavisam minimālām fona skaņām: Haiti earthquake: one month on

Mūsdienās, vismaz Latvijas medijos ir palikusi pavisam minimāla spēja ziņu pārvērst stāstā. Viena žurnāliste, kas, manuprāt, to vēl spēj izdarīt ir Ieva Alberte. Visu cieņu. Protams, viņa gan vairāk pārstāv Feature story žanru, kur paveras plašāki apvāršņi stāstu stāstīšanai, bet arī ikdienas ziņu žanrā šis lauciņš ir “apstrādājams”. Tikai, vai kādam ir vēlme?

Labs stāsts: SABIEDRISKĀS ATTIECĪBAS

Kopš satiku Gwyneth, bija pagājis aptuveni pusgads, līdz manā priekšā izskanēja: “Visa apakšā ir jābūt labam stāstam.” Šī frāze nāca no pieredzes bagātās pasniedzējas K.Liepiņas. Runājām par kampaņu veidošanu. Tajā brīdī nosmīnēju: “Re, kā sanāk, žurnālisti un SA speciālisti strādā pēc viena moto!” Jā, visas sabiedriskās attiecības ir par to, kādā stāstā Tu vēlies sevi un savu uzņēmumu redzēt? Un šim stāstam ir jābūt vienotam, izplānotam un saprotamam. Jo cilvēks nesapratīs, ja vienā stāstā ieliksi 3 siventiņus, Sniegbaltīti un Pinokio. Tā notiek tikai Šrekā un tā būs komēdija nevis stāsts, kam cilvēki noticēs. Ak, jā, un leģendas radīšana jau vairs nav tikai uzņēmumu un organizāciju apjomā, stāstu stāstīšanu sava zīmola attīstībā izmanto pat pilsētas un reģioni. Kaut vai mūsu pats Vidzemes reģions.

Ja vēlies uzzināt, kā labāk iepīt stāstu savās sabiedriskajās attiecībās vari meklēt info šeit: Trans In Form (Zem foto ir pieejami daudz un dažādi materiāli lejupielādēšanai. Iesaku izmantot!)

Labs stāsts: FOTOGRĀFIJA

Arvien vairāk sāku iemīlēt fotogrāfijas. (Jā, iemīlēt, nelietoju šo frāzi lieki.) Tajās, ja prasmīgs fotogrāfs ir spējis noķert, slēpjas tik daudz stāstu. Gan acīmredzamu, gan nojaušamu, gan izdomātu. Tieši tādēļ man tik ļoti patīk skatīties bilžainajos brīnumos, pat tad, ja tur attēloti man nezināmi cilvēki, vietas, notikumi, jo bieži vien iespējams nolasīt tās stāstu, vai arī man tā tikai labpatīkas domāt.

Tāpēc man arī laikam vienmēr paticis iemūžināt to, kas notiek, jo zinu, ka tam visam ir stāsts, kuru tā īsti negribētos reiz aizmirst. Un foto palīdz saglabāt kvalitatīvāku šo stāstu, savādāk viss notiek kā “Klusajos telefonos”, kaut kas izmainās un kaut kas pazūd. Un tas otrais ir sliktāk. Tāpēc piedodiet, bet es tomēr palikšu paparazzi ik pa laikam.😉

Iesaku kādreiz pašķirstīt šos arhīvus, ļoti daudz baudāmu foto. The Big Picture

Labs stāsts: DZIESMAS

Zelta mūzikas āderes pēdējā laikā izdodas atrast visai reti, jo šobrīd mūzika tiek vairāk radīt no domas, kā to pārdot, nevis no tā, ko vēlas pateikt mūzikas radītājs. Apbrīnojami, ka mūzika var stāstīt stāstu sākot no mīlestības sāpēm līdz nācijas neatkarības sajūtām. Mūzika iekļauj sevī 3 spēcīgus komponentus, kas stāsta stāstu: skaņa, vārdi un vizuālais (video vai “live” variants). Skaņa – tas ir kas tāds, ko nekad neesmu tā īsti mācējusi radīt, tādēļ ļoti to apbrīnoju. Apbrīnoju, cik ļoti kādreiz skaņa jau automātiski liek vai nu kustēties kājām, parādīties smaidam sejā, vai vēlmei kaut kur nolīst. Noteikti jāmin arī izpildītāja balss. Vēl nesen brīnījos, cik ļoti man patiktu pāris latviešu hip hop dziesmas, ja vien izpildītāja balss mani neatbaidītu.
Tad seko vārdi. Manā gaumē nepieciešami dziesmu vārdi, kas kaut vai ar divām rindiņām var nodarbināt manu prātu uz pāris dienāmm, bet nav klišejiskas frāzes. Dziesmu vārdus vairāk uztveru kā sava veida dzeju, tie nav lasāmi veselos teikumos, bet ar pāris vārdu savienojumiem spēj piesaistīt emocionāli.
Vēl it kā ir arī vizuālais konteksts, kas man spēlē vismazāko lomu, jo parasti dziesmas baudu ausīm, ne acīm. BET gadās, kad, pēc kāda laika, kad dziesma sevi ir izsmēlusi, noskatoties video (klips vai “live”), dziesma iegūst otru elpu, jo tiek ieraudzīts jauns stāsts, kas ir paslēpies dziesmas klipā vai arī izpildītāja emocijās. Par ļoti veiksmīgiem vizuālo materiālu izpildītājiem varu atzīt Muse un mūsu pašu Instrumentus. Abus nācies redzēt dzīvajā. Muse gan ļoti atbaidīja ar savu attieksmi, bet uzslavu tik un tā bija pelnījis viņu scenogrāfs. No Instrumentiem bija bauda pilnībā – gan skaņa, gan vārdi, gan vizuālais, gan emocionālais izpildījums. Viss pa plauktiņiem un kvalitatīvi.

Bet tā kā parasti baudu ar ausīm, tad iesaku Tev šo DZIESMU. Dziesma ar daudz coverversijām, bet spēcīgi lirisks mūzikas pavadījums, samtaini zems balss tonis un spēcīgi vārdi.

Labs stāsts: CEĻOŠANA

Sprīdītis sakrāmēja savas mantas vienā tarbiņā un devās pasaulē… Es laikam cenšos un arī gribu būt šāda veida tūrists. Tā vienkārši doties un meklēt to, ko var atrast pats, nevis, ko piedāvā tūrisma aģentūras. Kādēļ? Tādēļ, ka man ļoti nepatīk gidu pavadībā un ierobežotā laikā apskatīt to, ko man liek. Man vairāk patīk klīst apkārt ieraugot, ko tādu, kas vienkārši ieinteresē. Atceroties Itāliju, visinteresantākais man šķita Bergamo vecpilsēta, kur mūs naktī “ieslodzīja” un palikām uz ielas,(izrādījās, ka naktī tiek aizvērti visi vārti) un Bolzano mazā, šaurā, vecajai Itālijai raksturīgā ieliņa ar akmeņu māju un logu aizvirtņiem, nevis lielais Milānas Doms.  Un tik daudz ko var uzzināt, ja uzdrīksties uzrunāt vietējos nevis klausies gida vienmuļajā atstāstījumā. Atklājas pavisam cita pasaule.

Labs stāsts: STĀSTS

Būtībā mans stāsts tuvojas nobeigumam. Tiesa bez prinčiem, velniem un viltīgajām lapsām, toties es ceru, ka ar labām beigām. Tām atstāšu novēlējumu: stāsti un klausies stāstus! Un ne tikai tos, par kuriem šeit rakstīju. Bet īstos stāstus. Tajā pašā nometnē, kur iepazinos ar Gwyneth izmēģinājām interesantu vingrinājumu. Apsēdāmies ap apaļo galdu, katrs no savas kabatas izvilka kādu lietu (palaimējās, ja tas bija kas cits kā telefons), nolika galda vidū, tad paņēma kāda citu priekšmetu un pēc kārtas sākām stāstīt stāstu saistībā ar šo priekšmetu, bet saistot kopā ar iepriekšējā cilvēka stāstījumu. Iznāca visnotaļ interesants fantāzijas lidojums. Tajā brīdī atcerējos, ka derētu atrast savas divas nobružātās bērnības grāmatas Hansa K.Andersena un Brāļu Grimmu pasakas. Tādas senākas versijas kā tagad. Bez ilustrācijām uz nedaudz pelēcīgi dzeltenīgām lapām. Un tā pat labāk, jo bērnībā labi attīstīja iztēli. Bet pēdējoreiz, kad lasīju tās, biju pazaudējusi spēju fantazēt – nesapratu to, kas tik vienkārši bija uzrakstīts. “Muļķītis atnesa tādu un tādu puķi, princese viņu iemīlēja, un viņi dzīvoja happily ever after”… Kā tas iespējams? Tur kaut kas iztrūkst. Tā kā jāmācās atkal lasīt un klausīties.
Vienmēr atcerēšos stāstos, ko stāstīja vecāmamma, kad bērnībā dzīvojos laukos. Ik vakaru ielienot gultās ilgi sarunājāmies. Nupat sapratu, ka man nestāstīja pasakas, bet man stāstīja īstus notikumus. Bet man tie bija tik dzīvi kā stāsti – tik interesanti, tik krāsaini un tik saistoši un tieši tā es arī viņus klausījos. Ar ziņkārību.

“It’s all about a good story”
Visa pasaule ap to griežas, jāmāk tikai uzrakstīt, izlasīt un saklausīt. Un šodien to visu darīt – tā jau ir māksla.

Paldies, par Tavu izturību, ja izlasīji līdz galam. Šīs domas galvā bija nosēdējušas kopš 2010.gada augusta, tā kā laikam nav brīnums, ka tik daudz sakrājies!  ;)
Kā atalgojumu gribu, lai noskaties šo TED video. Šķiet pamanīju sociālo tīklu plašajos laukos via Mārtiņš Kubulnieks. Ja godīgi es pat īsti neatceros, par ko šī meitene stāstīja, tikai atceros to, ka apbrīnā klausījos stāstīšanas izteiksmē, un skatījos vieglajās mīmikās un žestikulācijās, īpaši beigās (no 7:10). Sarah Kay: How many lives can you live?

Probably Happily Ever After
Kristīne

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: