Paspēlēsimies?


Ja nāktos noskaidrot TOP3 cilvēku cilātākos filozofiskos jautājumus, tad pilnīgi noteikti viens no tiem ir – kāpēc es dzīvoju vai kas ir mana sūtība? Un no tā, gribot, negribot sarunas ierasti ievirzās jautājumā, kas reiz nomocīja arī mūsu bijušo valsts galvu – kas es esmu? O, jā, cik daudz cilvēki, rakstnieki un filozofi nav mēģinājuši pateikt, ka cilvēka sūtība un dzīvošanas būtība ir saprast sevi. Salikt pa plauktiņiem – intereses, sūtību, vērtības…

Muļķības. Tas nav izdarāms. Vismaz ne uz ilgu laiku. Lai vai kā cilvēks būvē sevi tā – palēnām, pamazām no Lego klucīšiem, iegūstot konkrētākus apveidus, bet viņš nekad neuzbūvēs sevi tā, lai varētu saprast: „Jā! Šeku reku – tas esmu es – Milānas Doms vai Parīzes Eifelis.” Kur problēma? Cilvēki savas dzīves ceļ nevis kā pieaugušie – nu tā kārtīgi, no betona un vienu reizi, bet kā mazie – no Lego. Šo to saliek. Šo to izjauc. Izdomā, ka vajag citā krāsā. Iemēģina un piejauc klāt kaimiņpuikas klucīšus, un pēc lielas cīnīšanās ar sevi, bet ar tīru sirdi iedod kādus klucīšus kaimiņpuikam vietā (jo katrs savs klucītis ir tā aptaustīts, ka zināms katrs mazākais skrāpējums).

Un, jā, tā mēs būvējam un jaucam. Katrs. Gan 3 gadīgais, gan 15 gadīgais tīnis, gan 20-un gadus dzīvi meklējošais students, gan 40 gadus jaunā divu bērnu mamma, gan Tavs 70 gadus vecais opis. Un tieši tāpēc Tu nevari ielikt sevi nekādos plauktiņos. Jo tas ir īslaicīgi. Katra Tava pieredze kaut nedaudz izmaina Tavu formu. Gluži kā ķīmijā vai fizikā, kad viela vai process izmainās ārējās vides iespaidā. Tāpat ar cilvēku – Tavi satiktie cilvēki, Tavi pieredzētie notikumi pamaina Tavu Eifeli nedaudz citā krāsā, ar augstāku virsotni un varbūt atstāj bez vienas no četrām kājām, jo ar trim būs stabilāk.

Un īstenībā – priekš kam vēl vienu Eifeli? Vai Pizas torni, vai parasto Līvānu mājiņu, ja Tu vari uzbūvēt ko jaunu. Un jo tālāk ej savā pieredzē, jo neskaidrāks būs tas gala iznākums. Ja šķiet, ka aiz stūra tā pati taka vien turpinās, bet palūkojoties izrādās, ka tur piecu ielu krustojums. Un kāpēc gan nepamēģināt?

Šodien padzenājot sevi kārtējā skrējiena laikā pa vēl nepieredzētām Kārlstādes takām, sapratu, ka nu nav man skaidrs, kāds būs mans tornis pēc 20, 10, 5 vai pat pēc gada. Jo laikam esmu nonākusi tajā piecu ielu krustojumā. Kur gribas iet un izpētīt. Vispār diezgan traki, jo bez mērķa uz priekšu netikt. Bet būtībā – iztrūkst jau tikai tas lielais dzīves mērķis. Ir tie mazie. Sasniedzamie. Varbūt vēlāk tikšu līdz kam lielākam.

Kamēr Tev ir iespēja – ej, dari un izpēti. No kaut kā atsakoties, neviens neliedz vēlāk atgriezties. Jo ar dažām „lietām” (notikumiem, cilvēkiem, darbībām) ir gluži kā ar Sprīdīša laimes zemes meklējumiem – nenovērtēsi un bagātības neredzēsi, kamēr nebūsi pabijis citur. Un kas tā par sajūtu, kad vari paskatīties no malas. Un gandrīz pat objektīvi!

Man nav ne jausmas, kas ir mana dzīves sūtība. Ir pāris klucīši, kurus gribētu iebūvēt savā tornī. Bet tas būs tad, ja kaimiņpuika man viņus uzticēs. Tieši tāpēc – no worries – atļaujies būvēt kā bērns! Ja kāds klucis neder, iemaini pret citu vai noņem viņu pavisam nost. Un necenties būvēt tā – simetriski. Varbūt stabilāk, bet, ja esi spēlējis „Torni”, sapratīsi, ka dažas pēc skata visnestabilākās būves dažkārt ir mistiski visstiprākās.😉

Saldus sapņus vēlot,
Kristīne

P.S. Un man bērnībā nebija Lego. Man bija koka klucīši. Un vēl kādi četri domino komplekti. No kuriem tad arī būvējām ar brāli savus augstos torņus. Un tieši šobrīd man gribas ar tādiem paspēlēties!😉

P.S. 2 Ja Tu esi noskaidrojis, kas Tu esi, un pēc gada Tu esi pilnīgi noteikti tas pats – uzraksti man! Es gribētu Tavu autogrāfu, jo tad Tu esi unikāls!🙂

One Response to Paspēlēsimies?

  1. DinoR9 says:

    Kas es esmu, jautājums, kas ir dzīves jēga. Protams to es saprotu un nesaprotu, kāpec tik daudzi cilvēki to nesaprot. Attīstība un mācības, ciešanu pārvarēšana. Jūs zināt, ka cilvēks, kurš sevi attīstījis, citu acīs kļūst kā par eņģeli. Tas arī ir šis mērķis un nemaz nav to tik grūti noskaidrot. Lielā patiesība ir tāda, ka cilvēkam uz zemes nekad nebūs viegli, problēma vienmēr viņu atradīs, visa dzīve ir problēmu pārvarēšana. Viss materiālais ir vajadzīgs tikai tik daudz lai atpūstos un uzturētu sevi, pārējās materiālās vajadzības ir liekas un no tām nav nekāda jēga. Nauda vienmēr būs par maz, šo izsaukumu var piepildīt tikai garīgi. Bet liela kļūda ir arī norobežoties no apkārtējās pasaules, tāpēc, ka ir vajadzīgs kāds, kas mūs pārbauda, liek attīstīties. Uz viesiem jautājumiem var atrasta atbildi, nemeklēšana ir tikai bailes. (visu šo būtu jāzin liīdz 18 gadiem)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: