„VELNS RAUJ ATPAKAĻ…”


Četrus mēnešus domās sēdējis stāsts. Nē, pārdomas. Ne par reliģiju.

Izkusis saldējums un auksta tēja

Kafejnīca. Četri galdiņi. Divi vien aizņemti. Pie viena divas skolotājas. Pie otra – es un viņa. Kā parasti oranžie aizkari un dzeltenās lampas (vai arī otrādi) to vietu gaismas ziņā padara pavisam siltu. Bet ne tik siltu, kādu to atceros pirms vairākiem gadiem. Varbūt, ka tukšums parādījies gan kafejnīcā, gan pilsētas ielās. Vai arī tas nāk no viņas saldējuma. Ar ķiršiem. Saldējums jau izkusis. Mana tēja arī sen jau vairs neatgādina remdenu. Diktofons nu jau skaita ne sekundes, ne minūtes, bet jau stundas. Intervija manam kursa darbam. Arī. Vispār stāsts izvērsās par dzīvi. Par ikdienišķo un par to lielo.

Velns rauj atpakaļ

Viņa – pāris gadus jaunāka par mani. Kristiete. Saruna – nu jau bez mērķa. Lēkājam no tēmas uz tēmu. Un pavisam nejauši sarunā iezagās frāze:

–          Tā jau ir – velns rauj atpakaļ.

Viņa turpināja runāt. Bet es jau vairs nedzirdēju. Jocīga frāze. Neesmu kristiete, bet domās pārcilāju Bībeles studijas no pamatskolas. Reiz tajā visā biju iemērkusi kāju – biju lasījusi Bībeli, vairāk gan Jauno Derību, biju dziedājusi baznīcas korī. Bet par, to, ka velns rauj atpakaļ – dzirdēju pirmoreiz. Palūdzu paskaidrot.

Kā izrādās, neilgu laiku pēc tam, kad cilvēks tiek kristīts, proti, viņš pieņem Dievu, nelabais tik viegli viņu negrib atlaist. Velk atpakaļ. Visādi. Viņa turpina ar vairākiem piemēriem. Cilvēkiem, ko arī es zinu, un tiešām – atceros kā ticīgus cilvēkus. Cits pēc pāris mēnešiem pateicis – Dieva nav, cits – tā nopietni pārkāpj gan 10 baušļus, gan arī ateistiem pieņemtās sabiedrības normas. Izrādās, ka tas ir kas līdzīgs pēdējam pārbaudījumam. Cik ļoti Tu gribi būt kristietis.

Velns rauj atpakaļ?

Vai tiešām velns ir tik melns, kā to mālē?

Patiesībā – stāsts jau nav par to mistisko „personu” nelabo, kas ņem un izjauc visus mūsu cēlos plānus. Tie visi trīs – cilvēks, Dievs un Velns slēpjas viņā pašā. Cik reizes nav dzirdēti brīnumu stāsti, kad cilvēks – dzērājs vai spēlmanis – zaudē visu, kas ir, gan mantu, gan ģimeni, bet vienā brīdī pēc kādas atklāsmes teju kļūst par „svēto”. Nedzer, nespēlē un ģimene ir vērtīgākais, kas viņam ir. Un diemžēl, cik nav arī dzirdētu stāstu, ka pēc lielās laimes tomēr viss ir atpakaļ vecajās sliedēs vēl trakāk. Velns parāva atpakaļ?

Džonijs un Velns

Nu jau pāris mēnešus manā plejlistē savu vietu izcīnījis Johnny Cash. Viens no retajiem māksliniekiem, kurš izpelnījies manas simpātijas arī kā dzīva būtne, ne tikai kā viņa radītā mūzika. Viņa „līdz kaulam” paņemošā zemā balss, un dziesmas, zem kurām jūtams, kas vairāk par vienkāršu stāstu, piespieda mani noskatīties „Walk The Line”. Biogrāfiskas drāmas un mīlestības stāsta apvienojums. Scenārijs – jau augstāk aprakstīts. Bija mīļotā, kas kļuva par sievu un viņa bērnu māti, kamēr viņš sāka savu slavas ceļu. Narkotikas, slava, alkohols. Arī cita sieviete. Protams, vienā brīdī viss sabruka – arī Džonijs. Te pēkšņi apņēmība laboties. Izdevās? Ne ar pirmo reizi.

Velns parāva atpakaļ?

Melnais gulbis

Un atkal stāsts jau par mums. Un nav tur ko vainot dievišķos un mītiskos tēlus. Cilvēka Dievs ir tas labais, kas viņš vēlas kļūt. Cilvēka Velns – visi netikumi un pats galvenais – viņa pieredze. Parasti jau pieredzi slavē, kā labu esam. Pozitīva pieredze – laba izpratne, kā vajag darīt. Negatīva pieredze – laba izpratne, kā nevajag darīt. Bet kur problēma?

Visi droši vien atceramies pagājušā gada grāvēju Melnais Gulbis. Filmas beigas uz mani atstāja tieši tikpat lielu iespaidu un neomulību, kā frāze par to, ka velns rauj atpakaļ. Un ilgi nesapratu kāpēc. Tāpēc, ka stāsts ir par vienu lietu. Jo vairāk mēs pakļaujam sevi pieredzei, izzinām, jo vairāk gūstam arī negatīvu pieredzi. Un jo vairāk gūstam negatīvu pieredzi, jo vairāk mēs sevi samaitājam. Un, lai vai kā negribētos atzīt, no tā nav iespējams izbēgt. Un baltajam gulbim jāmirst – jo viņš vairs neeksistē. Nav iespējas būt vairs baltajam gulbim, ja esi reiz pabijis melnā ādā. Vai varbūt tomēr?

Prāta spēles

Un tagad padomājam vēlreiz. Džonijs pārdzīvoja savas atkarības, aprecēja savu mūža mīlestību un nodzīvoja laimīgu atlikušo dzīvi, kad aizgāja mūžībā uzreiz pēc savas sievas. Velns tomēr neparāva atpakaļ?

Kur tad slēpjas āķis? Tas, kas rauj cilvēkus atpakaļ, ir viņu negatīvā pieredze un atmiņas. Vai nu tās ir atkarības, kas reiz izbaudītas, uzplaiksnī, vai tikpat labi nespēja noticēt pašam sev, ka tik samaitāts cilvēks ir pelnījis ko labu. Tīrākās prāta spēles. Un tikai no paša cilvēka atkarīgs, vai viņš noticēs sev un noticēs tam, ka spēj mainīties, par spīti, tam, ka viņu rauj atpakaļ reiz paša piekārtais akmens.

Novērojums

Sāku domāt par māksliniekiem. Džoniju. Elvisu. Frediju. Aktieriem. Rakstniekiem. Nav taču viņi slikti cilvēki. Atcerējos Mulenrūžas bohēmu. Kāpēc tik bieži tieši mākslinieki tiek „rauti atpakaļ”? Viņu pieredzes dēļ. Viņi nevar radīt no nekā. Tāpēc nereti visspēcīgākie darbi ir tiem māksliniekiem, kas guvuši jaunas pieredzes. Arī daudz negatīvās. Jo tikai tā atrastas un pārkāptas robežas. Un lai radītu ko jaunu – jāiet tālāk. Tikai, cik tālu katrs var aiziet. Un vai atnāks atpakaļ?

Šosejas baltā līnija

Un te nu ir viens cilvēks – trīs vienā. Viņš pats, viņa labais, un viņa nelabais. Un tagad es tīri subjektīvi – nedrīkst jau to nelabo pilnībā ignorēt. Tikai skrienot ar pieri sienā esmu daudz ko sapratusi. Par pasauli un par sevi. Skumji – neesmu vairs tas meitēns ar blondām biželēm, kas laukos skraidīja apkārt un dziedāja „Āvu, āvu baltas kājas.” (Baltāku sevi nevaru atcerēties.) Bet tas meitēns būtu palaidis garām daudz emociju. Un emocijas jau ir tās, kas atgādina, ka cilvēks ir dzīvs. Tāpēc jau pa dzīvi jāiet tā, kā to prasa policija, kad apturējusi mašīnu. „Noejiet taisni pa balto līniju!” Un tad Tu meklē balansu – starp to labo un to nelabo. Centies noturēties uz šosejas baltās līnijas.

Auksta tēja

Teju četrus mēnešus vēlāk viss ir pa vietām. Vēl joprojām sliecos uz ateismu. Klausos Džoniju, un sasmējos, cik ironiski sanāk – viņš dzied, ka „sooner or later God’ll cut you down”    . Bet ja jau cilvēks ir trīs vienā – tad jau esam uz viena viļņa. Un uz viena viļņa esam arī tad (lai arī citā dziesmā), kad viņš dzied „ain’t no grave can’t hold my body down”.

Četrus mēnešus vēlāk es atkal sēžu pie aukstas tējas. Tikai man vairs nav bail no velniem. Varbūt tikai nedaudz no sevis.

Kristīne,

28.04.2012.

2 Responses to „VELNS RAUJ ATPAKAĻ…”

  1. DinoR9 says:

    Manā vērtējumā ļoti labs raksts. Ikdienā esmu ievērojis kā cilvēki nespēj atzīt sevi, savu labo un ļauno, vainu neredz kāpēc būtu jābūt labiem, vai kāpēc viņi būtu pelnījuši piedošanu. Būtībā daudziem ir problēmas atzīt, ka viņos ir vairāk kā tikai, āda un kauli. Rezultātā ir psihiskās slimības. Kā man izskatās – šo rakstu vajadzētu izlasīt daudziem.

    • kikasee says:

      Paldies, ideja patiešām ilgi stāvēja galvā, un, pavērojot sev apkārt notiekošo no mazliet cita skatu punkta, guvu arvien jaunus “pierādījumus teorijai”.😀
      Cilvēkā un viņa spēkos ir nedaudz vairāk, kā viņš ikdienā apzinās/grib apzināties. Jo apzināšanās jau uzliek jaunas atbildības, ko ne katrs vēlas uzņemties vai apzināties.
      Protams, neizslēdzu arī dažas man vēl neizprotamas ietekmes, kas nav atkarīgas no mums, bet pa lielam tomēr viss atkarīgs no katra paša.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: