Nakts kafijas krūze ar Ziedoni


Karslstad_Way

Jūtu sava prāta aprobežotību. Jūtu kādu centru, ap kuru tinos. Jūtu kā govs savu ķēdi. Jo vairāk un nervozāk skrienu ap mietiņu, jo ķēde tinas īsāka. Gribu iet, ganīties, izvēlēties, bet ķēde nelaiž. Pie mieta nav izvēles. Nograužu visu līdz zemei savā aplī, bet tālāk netieku. Es pat nezinu, kas tur ir – tālāk. Esmu smieklīgā stāvoklī: izlien kurmis no zemes un saka: “Jauka gan tā tava pļava, vai ne? Sevišķi tajā meža ielocī.” Ko lai es viņam atbildu? Kauns teikt, ka es savā pļavā tālāk par ķēdi neesmu bijis. Es tikai māju ar galvu – lai saprot, kā grib.

Nekas nav tik viegli, kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?

/I.Ziedonis “Epifānijas”/

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: